Francijas pārstāvis Emanuels Makrons ir uzteicis strādniekus par “neiespējamā” Parīzes Dievmātes katedrāles atjaunošanas uzdevuma izpildi pēc liela ugunsgrēka, kas pārņēma gotikas dārgakmeni 2019. gadā.

Piektdien pasaule pirmo reizi ieskatījās krāšņajā jaunajā Dievmātes katedrālē, Makronam veicot televīzijas tūri, lai atzīmētu katedrāles drīzo atvēršanu.

Piecus ar pusi gadus pēc postošā ugunsgrēka Parīzes gotiskā dārgakmens ir izglābts, atjaunots un atjaunots, un tas apmeklētājiem piedāvās elpu aizraujošu vizuālo baudījumu.

Uzrunā amatniekiem un sievietēm, kas strādāja pie atjaunošanas, Makrons sacīja: “Ugunsgrēks Dievmātes katedrālē bija nacionāla brūce, un jūs esat bijis tās līdzeklis ar gribu, darbu un apņemšanos.”

“Es esmu tik dziļi pateicīgs, Francija ir tik dziļi pateicīga,” savā runā sacīja prezidents, piebilstot: “jūs esat atgriezuši Dievmātes katedrāli”.

Makrons savas sievas Bridžitas un Parīzes arhibīskapa Lorāna Ulriha pavadībā uzsāka ceremoniju programmu, kas kulminēs ar oficiālu “ieeju” katedrālē 7.decembrī un pirmo katoļu Misi nākamajā dienā.

Ieejot atjaunotajā katedrālē, Makrons sacīja, ka tā tagad ir “remontēta, no jauna izgudrota un pārbūvēta”.

“Tas ir cildens,” viņš teica.

Pēc tam viņam tika parādīti ēkas 700 miljonu eiro (582 miljoni sterliņu mārciņu) vērtās renovācijas svarīgākie punkti, tostarp masīvie jumta kokmateriāli, kas aizstāja viduslaiku rāmi, kas tika iznīcināts ugunsgrēkā.

Pirms Makrona vizītes Dievmātes katedrāles atjaunotais interjers tika turēts cieši sargāts noslēpumā – gadu gaitā tika izlaisti tikai daži attēli, kas iezīmē renovācijas darbu gaitu.

Piektdien man bija ieskats iekšā, un tas, ko es redzēju, bija pietiekami, lai pārliecinātu mani, ka tā ir iespaidīga pieredze. Šai katedrālei ir jauna, svaiga seja.

Tā nav tikai renovācija vai jumta konstrukcijas pārbūve, tā ir bijusi arī netīrumu un kvēpu tīrīšana iekštelpās kopš pēdējās restaurācijas 1850. gados.

2019. gada 15. aprīļa vakarā, skatītāji visā pasaulē satriekti skatījās, kā tiešraidē tika pārraidītas oranžas liesmas, kas izplatās gar katedrāles jumtuun pēc tam — ugunsgrēka virsotnē — 19. gadsimta smaile ietriecās zemē.

Katedrālei, kuras struktūra jau pirms dēla radīja bažas, tajā laikā tika veikti ārējie remontdarbi. Ugunsgrēka cēloņu teoriju vidū ir kāda strādnieka atstāta cigarete vai elektrības bojājums.

Aptuveni 600 ugunsdzēsēju cīnījās ar liesmām 15 stundas.

Ugunsgrēkā neviens nav gājis bojā vai ievainots.

Vienā brīdī pastāvēja bažas, ka astoņiem zvaniem ziemeļu tornī draud nokrišana, kas būtu nogāzis pašu torni un, iespējams, lielu daļu katedrāles sienu.

Galu galā struktūra tika saglabāta.

Tika iznīcināta smaile, koka jumta sijas (pazīstamas kā “mežs”) un akmens velves pāri transepta centram un daļai no navas.

Daudz bojājumu nodarīja arī krītošs koks un mūris, kā arī ugunsdzēsības šļūteņu ūdens.

Par laimi izglābtais saraksts veidoja daudz garāku sarakstu, iekļaujot visas vitrāžas, lielāko daļu statuju un mākslas darbu, kā arī svēto relikviju, kas pazīstama kā Ērkšķu kronis. Ērģeles – otrās lielākās Francijā – bija smagi skārušas putekļu un dūmu, taču tās bija labojamas.

Katedrāles garīdznieki svinēja arī dažus “brīnumus” – brīnumainus izdzīvotājus.

To skaitā ir 14. gadsimta statuja korī, kas pazīstama kā Pīlāra Jaunava un kura tikai ļoti maz izvairījās no krītošā mūra saspiešanas.

Sešpadsmit masīvas apustuļu un evaņģēlistu vara statujas, kas ieskauj smaili, tika nolaistas atjaunošanai tikai četras dienas pirms ugunsgrēka.

Pēc tam, kad nākamajā dienā bija apskatījis postījumus, Makrons deva to, kas daudziem tolaik šķita nepārdomāts: piecu gadu laikā atkal atvērt Dievmātes katedrāli apmeklētājiem.

Ar likumu tika izveidota valsts iestāde, kas vadīs darbu, un nekavējoties tika saņemta prasība par līdzekļu piešķiršanu. Kopumā tika savākti 846 miljoni eiro no lielajiem sponsoriem, bet arī no simtiem tūkstošu mazo ziedotāju.

Atbildība par uzdevumu tika uzticēta Žanam Luisam Džordžlinam, bezjēdzīgam armijas ģenerālim, kurš dalījās Makrona nepacietībā pret komitejām un “mantojuma” iestādi.

Džordžlinam tiek piešķirta vispārēja atzinība par projekta neapšaubāmiem panākumiem, taču viņš gāja bojā negadījumā Pirenejos 2023. gada augustā, un viņa vietā stājās Filips Josts.

Aptuveni 2000 mūrnieku, galdnieku, restauratoru, jumiķu, lietuvju strādnieku, mākslas ekspertu, tēlnieku un inženieru strādāja pie projekta, nodrošinot milzīgu stimulu franču mākslai un amatniecībai.

Daudzos amatos, piemēram, akmens grebšanā, ir bijis liels mācekļu skaita pieaugums publicitātes dēļ.

“[The Notre Dame project] ir bijis līdzvērtīgs Pasaules izstādei tādā veidā, kā tas ir bijis mūsu meistarības demonstrējums. Tas ir lielisks skatlogs starptautiskā mērogā,” sacīja Paskāls Payens-Apenzelers, kura asociācija popularizē tradicionālās celtniecības prasmes.

Projekta pirmais uzdevums bija padarīt vietu drošu un pēc tam demontēt masīvo metāla sastatņu mudžekli, kas iepriekš bija aptvēris smaili, bet izkusis ugunī un saplūdis ar akmens mūri.

Jau sākumā bija jāpieņem lēmums par renovācijas būtību: vai uzticīgi atjaunot viduslaiku ēku un 19. gadsimta neogotikas pārmaiņas, ko veica arhitekts Eižēns Violet-le-Duks, vai arī izmantot iespēju apzīmēt ēku ar mūsdienu nospiedums.

Apelācija pēc jauniem dizainparaugiem radīja neparastas idejas, tostarp stikla jumtu, zaļu “ekojumtu”, masīvu liesmu smailes vietā un smaili, ko papildina vertikāls lāzers, kas šauj debesīs.

Saskaroties ar ekspertu un sabiedrības pretestību, visi tika pamesti, un rekonstrukcija būtībā atbilst oriģinālam, lai gan ar zināmām piekāpm mūsdienu materiāliem un drošības prasībām. Piemēram, jumta kokmateriāli tagad ir aizsargāti ar smidzinātājiem un starpsienām.

Vienīgais strīda punkts ir par Makrona vēlmi pēc mūsdienīga dizaina vitrāžām sešās sānu kapelās. Mākslinieki ir iesnieguši darbus konkursam, bet Francijas mākslas pasaulē daudzi iebilst.

Makrons ir centies Dievmātes renovāciju padarīt par tēmu un simbolu.

Viņš ir cieši iesaistījies projektā un vairākas reizes apmeklējis katedrāli.

Brīdī, kad viņa politiskā bagātība ir visu laiku zemākajā līmenī – pēc jūlija parlamenta vēlēšanām – atkārtota atvēršana ir ļoti nepieciešamais morāles stimuls.

Daži teica, ka viņš zog uzmanības centrā, organizējot piektdienas ceremoniju — oficiāli, lai atzīmētu projekta beigas — nedēļu pirms oficiālās atvēršanas. Tas nozīmē, ka pirmie, ilgi gaidītie interjera attēli arī neizbēgami būs vērsti uz viņu.

Atbildot uz to, Elizejas amatpersonas norāda, ka katedrāle – tāpat kā visas franču reliģiskās ēkas saskaņā ar 1905. gada likumu – pieder valstij, un katoļu baznīca ir tās “piešķirtais lietotājs”; un ka bez Makrona straujās mobilizācijas darbs nekad nebūtu tik ātri pabeigts.

“Ko cilvēki redzēs [in the new Notre Dame] ir kolektīvās gribasspēka krāšņums un spēks – à la française,“teica kāds Elizejas iekšējais pārstāvis.